Publications

Prose: 

  • Short story Trevor published in Aglet magazine (April 2016).

  • Short Story Cultureshock published in Bath Spa University's third year anthology Headspace (Jul 2012)


Poetry: 

  • Believe not in Daisies published in E-book anthology The Dance is New (October 2013).
  • Revised The Riots published in Thunk Magazine (Jun 2013).

  • Window in a White-Washed Room published as part of LitFest Daily Poems (Feb 2011).





Non-fiction: 


2015


2012

  • Publications in Japanese Affairs Forum jafonline.com

To kill myself : The ritual of suicide in Japan’s culture

"Let me ask you this: what do you wish for more than anything else?"

When he spoke, though his voice stammered slightly, his words were bold "Before the sun... at the top of a cliff before sunrise, while paying reverence to the sun... while looking down upon the sparkling sea, beneath a tall, noble pine... to kill myself."



Thus wrote Yukio Mishima through the characters Lieutenant Hori and Isao of Runaway Horses, the third book in Mishima’s tetralogy The Sea of Fertility. Mishima gave the last chapters of its final book to his editor on November 25th, 1970, shortly before committing seppuku or ritual suicide after a failed coup d’etat. The narrative of Runaway Horses is very focused on the subject of seppuku, and to me as a Westerner, it is hard to understand why someone would value ceremonial death over life. In order to understand the significance of suicide for Mishima and modern Japan, I must firstly look at the cultural legacy of seppuku.


In the West, a better-known word for seppuku is hara-kiri. However, it is rarely used by the Japanese themselves as it is a vulgar, colloquial word for suicide, and none of these qualities belong with seppuku. The privilege of committing seppuku was reserved for the elite military class, the samurai.


The first ever seppuku is considered to be Minamoto Yorimasa's suicide during the opening battle of the Genpei War in 1180. According to the historian Stephen Turnbull, Yorimasa’s way of taking his own life was done with such fluidity that it became the only way for a samurai to die. Whether it be in a battle-field or as a capital punishment, each honourable samurai deserved to end his life with seppuku, which would become their biggest achievement in life. Zen, a Japanese school of Mahayana Buddhism, also came to influence the samurai way of thinking about life and death, and mentally prepared them for seppuku at any given moment.


During seppuku, a samurai would plunge a short sword into the left side of his stomach and then draw it across to the right. For those who possessed an incredible amount of will-power, the ritual would continue with drawing the blade in the cut and driving it upward. Then, a kaishakunin (a master swordsman, chosen by the samurai) would cut off the samurai’s head, leaving a tiny piece of skin attached to the neck, since it was disgrace to the deceased to have his head rolling around after the act. In some instances, a samurai would instead perform jumonji giri, where no kaishakunin was present, and thus bleed to death. The general Nogi, who’s case I am going to look at later in the article, buttoned himself up after committing jumonji.


Gruesome as it sounds, a well-performed seppuku was a samurai’s main goal to strive towards. The way a samurai committed seppuku would determine how he was remembered after death. Obviously, such a hard task involved a lifetime of preparation, both mental and physical. Arguably, such a determined mind-set was very useful to rulers, since there was nothing more valuable than a warrior who was not afraid to die. Though samurai were only human, it was a disgrace if one failed at the task of taking his own life. The longer a samurai could prolong his agony without showing any signs of pain, the more honourable his status became.


It is rather clear from Runaway Horses, that seppuku was on Mishima’s mind constantly at least for the last few years of his life. Though he was married, his wife’s well-being after his death was not important in the face of seppuku. The book’s main characters are the judge Honda who’s best friend Kiyoaki had died in the first book, The Spring Snow; and Isao, an exceptional young student whom Honda believes to be a reincarnation of Kiyoaki. Isao gives Honda a pamphlet, entitled The League of the Divine Wind, which took up 53 pages of the book. It is a story of a group of men, ranging from late teens to late fifties, who commit ritual suicide when their attempt to restore the old order in Japan fails. It describes their each individual case of seppuku, and women are praised for supporting their sons’ and husbands’ decisions of suicide. For example, when one of the elderly members of The League, Masamoto Aikyo, apologises to his mother “for the grief he would cause her.” Surprisingly to me, “she had only praise for him.”


Although this pamphlet is merely fictional, with some basis in Japanese folklore and resemblance to times of political upheaval, it does represent a mindset which is very alien to me. In the West, where the dominant Christian theology condemns suicide, it is almost impossible to imagine a mother giving praise to her son who is just about to take his own life. It is enigmatic to discover that for the Japanese, at least in the past, suicide was something perfectly acceptable, even a privilege, though they know as little about afterlife as any other culture. It must be stated, however, that by law seppuku was banned as practice in 1663.


In the past, there were several reasons for suicide, such as regaining honour or making a point to a lord where all other means had failed. Junshi, for example, meant following one’s lord in his death. The biggest junshi was committed in the 14th century. The ruler Kojo Takatoki, who had not lived by the samurai values and enjoyed a very pampered lifestyle, took his own life through seppuku when he was surrounded in the siege of Kamakura. 1,150 of his vassals, friends and relatives followed his example, by braking off into pairs to commit seppuku after their lord. For the unlucky few, there was no other choice but a jumonji giri. Later, a throng of headless corpses were found in the yagura cave above Toshoji Temple, where Takatoki had chosen to commit the act.


The best-known recent example of junshi is the general Maresuke Nogi’s and his wife’s death after the Emperor Meiji’s funeral on September 13th, 1912. Despite defeating the Russian army in 1905, Nogi felt responsible for the 50,000 casualties, of which two were his own sons. He had asked the Emperor for permission to commit seppuku during his lifetime, but had been refused. Hence, Nogi waited until the Emperor’s funeral to complete his planned suicide. Similar to Mishima’s case in 1970, such a sudden display of archaic samurai values really shook Japan’s sense as a modernised country.


No doubt, Japan is a modern country and until the recent tsunami, it also held one of the world’s strongest economies. However, there has been a worrying increase in suicide rates since the 1990s. The widespread of Internet has enabled websites to be developed, where people can look for other people to die with. These ‘Suicide clubs’ are mainly popular with young Japanese adults. Whereas some people would see them as inhumane websites which persuade people into taking their own life, others say that in Japanese culture this concept has always existed and Internet is just another way of expressing it. As samurai used to write death poems before the act of seppuku, people nowadays post Internet adverts to look for someone to die with.


Reasons for suicide in modern Japan are various, but mainly concerned with job loss or social and economic pressures, which can be argued, go back to the feudal ideas of regaining one’s honour through seppuku. Even failing university examinations is often a trigger for suicide, since it brings shame upon the family. Suicide rates increased by 39% in the months after the March tsunami in Miyagi Prefecture, one of the areas that were most affected by it. Perhaps, the natural disasters that strike the country play a much bigger role in suicide rates than samurai ideology or social pressures.


Although suicide nowadays cannot be considered to be the same as the seppuku ritual, the physical outcome is identical – the voluntary death of a human being. It seems that the notions of preserving honour and nobility that to me seem enrooted in Japan’s sub-consciousness (and please do correct me, if I’m wrong) have intertwined with inability to cope with life’s pressures, such as aftermath of a disaster. General Nogi and Mishima’s cases of seppuku show that the concept of seppuku can still be found in modern Japan, though ritual suicide was a product of feudal Japan.

The Immortality of Yamanoue Okura’s poetry
What makes good poetry? The genre has developed and changed so much throughout times, and we now recognise new sub-genres such as rap, slam, dub poetry as well as variations of the more traditional written poems. The more novice and the old traditional forms of poetry are immeasurably different in shape. However, I believe the main criteria of elaborate poetry, or any literature for that matter, is the ability to transcend time. It’s the author’s incredible ability to produce his work in a way that a reader who picks it up decades, centuries, even millennia later, is still able to relate to it.

Such is Yamanoue Okura’s (?660-?733) poetry. His poems are included in Man’yoshu („Collection of Ten Thousand Leaves”), a key text in Japanese literature, containing Japanese poems from AD 347 to 759. His poems have a rather unusual subject matter which no other Japanese poet would have until modern times. Rather than expressing the beauty of nature (which is more traditional in Japanese poetry), Okura’s poems are mainly concerned with the lives of the people in a remote province that he governed in his life. These were people of poor backgrounds and low class. Even though he himself was a minor aristocrat, Okura was able to relate to the sufferings he saw around him. His poems also talk of his personal sufferings, for example, the loss of his son Furuhi (see below).

Okura’s poems have a very personal tone to them, as if he has put himself in the shoes of his subjects. The expressions he uses aren’t obscure or abstract, making them easier to read and understand. Nonetheless, they still convey strong philosophical messages. He emphasises Confucian morality, though some of his poems have Taoism and Buddhism ideas. His poem The Impermanence of Human Life makes an observation of ageing, the different stages of human life that eventually crumble down to old age.
 The impermanence of human life (trans. by Geoffrey Bownas and Anthony Thwaite)
 We are helpless in this world.
 The years and months slip past
 like a swift stream, which grabs and drags us down.
 A hundred pains pursue us, one by one.
 Girls, with their wrists clasped round
 with Chinese jewels, join hands
 and plan their youth away.
 But Time cannot be stopped,
 and when their youth is gone
 their jet-black hair – black as fish’s bowels –
turns white, like a hard frost. 
 On their sugar-browned, glowing faces,
 wrinkles are etched – by whom?
 Boys, with their swords at their waists,
 clutching the hunting bow,
 mount their chestnut horses
 on saddles linen-spun,
 and ride on in their pride.
 But is their world eternal?
 He pushes back the door
 where a girl sleeps within,
 gropes to her side and lies
 arm on her jewel arm.
 But how few are those nights
 before, with stick at waist,
 he goes shunned and detested –
the Old are always so.
 We grudge life moving on
 but we have no redress.
 I would become as those
 firm rocks that see no change.
 But I am a man in time
 and time must have no stop.

Reading this poem, it seems as if Yamanoue Okura were reciting it in present time, even though it was written more than 1,000 years ago. Certain things have changed, of course. For example, “boys, with swords at their waists” in our present Western culture would be more like boys with laptops in their bags. As opposed to Okura’s time, we have better means of preserving our youth. Should our hair change colour from jet-black into “hard frost”, we can simply dye it black again.

But the main concepts discussed in this poem still remain the same and relevant also to our culture. For example, most girls still “plan their youth away”, daydreaming of their perfect wedding day and imagining how many children they would like to have. They get ready for a night out and instead of using “Chinese jewels” they decorate their wrists, necks and ears with bangles, chains and hoops from High street shops. Youth nowadays has the same excitement about it as it did in Okura’s time, it hasn’t changed.

The same can be said about the feelings that concern ageing. Though, indeed, we can dye our hair, it doesn’t change the fact that below the surface the hair still remains “white, like a hard frost.” Though there are cultural norms regarding the elderly, many still feel “shunned and detested”, especially those with no children of their own. Despite medical advances, still “a hundred pains pursue us” and we complain about our health daily, more as we age.

Despite plastic surgery and all kinds of diet enhancers, our bodies deteriorate and give way to old age. How many of us have dwelled on the fact that years have gone past too quickly? It doesn’t matter whether we spent those years being happy or miserable, or a bit of both. All we still think about is the fact that we will never have a chance to relive them.

I think Okura’s main message in this poem is that we are but helpless observers of an age that slips past us. Months, years, centuries roll on as different regimes rise and fall; civilizations flourish and deteriorate. The Universe itself condenses and then expands to condense on itself again (according to some theories).

The stages of our life follow the same pattern. We have all come from somewhere unknown, only to disappear into it again. Childhood, teenage years, adolescence, adulthood, middle-age, old age – all occur without us having a say in the timing of these processes.

Though Okura observes himself and the people around him, he doesn’t attempt to question the meaning of time and life. He does bring in a reference of finding a partner by describing this beautiful image – a young man

“pushes back the door where a girl sleeps within, gropes to her side and lies, arm on her jewel arm.”

However, his next line abruptly cuts this picture, by saying such happy nights are all over too quickly and we are left with „stick at waist” to face old age. However, there is no further development on whether finding a partner would have anything to do with finding a purpose. Rather, it’s saying that when we are with someone, that’s when we are happiest. Hence, youth runs past us like a gush of wind in comparison to the slow motion of old age, when we are left alone.

Though this poem does not seek out the meaning of life, it reminds us of its mystery. Okura stated that he himself was but “a man in time” who cannot confirm anything other than the fact that “time must have no stop.” Being curious creatures, we always seek explanations to all mysteries, but sometimes there simply aren’t any. Time is what it is, whether it has a meaning or not. The only thing we can be sure of is that it carries on permanently, while a single human life remains impermanent.

However, through art, a part of this impermanent human life can be embedded in time, as long as the work of art remains in existence. Through Okura’s poems, I can imagine what life was like for him and those around him. It’s that same surreal feeling I get when watching on video of someone who is dead in reality. Though the facts are there, the mind finds it difficult to perceive that someone can be dead if they are alive and well on the screen. Few poets can transcend time in this way, but Yamanoue Okura is definitely one of them.

Hopefully, this article has given you a head start into your own journey of exploring Japanese poetry. No doubt, the journey will be an exciting one.

To help you on the way, here is another poem by Okura. This is his most famous one. It is written as a dialogue between two poor men of his time, the first being slightly better off than the other.
Dialogue on poverty

 On cold nights
 when the cold rain beats
 and the wind howls,
 on cold nights
 when the cold snow falls
 and the sleet swirls,
 my only defence
 against that cold
 is to nibble black salt
 and sip sake dregs.
 But I finger my beard –
scanty and starved –
sniffle and cough.
 and say to myself
‘I’m a good fellow’ –
proud words, and empty:
 I freeze all the same,
 swathing myself
 in sheets made of sacking,
 piling on top
 my flimsy clothes.
 The cold still seeps through.
But there are some
 poorer than I am,
 parents cold and hungry,
 womenfolk and children
 choking on tears.

 On cold nights
 how do they live?

 Heaven and earth are broad,
 so they say.
 For me they are narrow.
 Sun and moon are bright,
 so they say.
 They don’t shine for me.
 Is it the same for all men,
 this sadness?
 Or is it for me alone?
 Chance made me man
 and I, like any other, plough and weed.
 But from my clothes –
thin even when new – tatters hang down
 waving like seaweed.

 In my rickety hovel the straw
 lies on bare earth.
 By my pillow squat my parents,
 at my feet my wife and children:
 all huddled in grief.
 From the earth no smoke rises,
 In the cauldron
 a spider weaves its web.
 How do you cook rice
 when there is no rice left?

 We talk feebly as birds.
 And then, to make bad worse,
 to snip the ends of a thread
 already frayed and short,
 the village headman comes,
 shaking his whip in my face,
 shouting out for his tax,
 right at my pillow.
 Is this the way things go?
 Must it go on and on?
 Yes. We are on earth.

In Latvian:


Publications for nationwide Lavian newspaper Diena (2010 -2012)

  • Dec 2012  (contributed to the piece)



  • Feature for Diena's magazine Dienas Ēdieni (Diena Food) (July 2012.)







  • Opinion pieces for a column Letters from Abroad.


Publicēts 2012. gada 20. jūnija izdevumā/Published 20th June 2012.
   Foto/Photo: Melanie Grimes

Svinēt Jāņus Stounhendžā jau vairākus gadus bija manā Lietas, ko izdarīt, pirms atstiepju kājas sarakstā. Vasaras saulgrieži, ko šeit atzīmē no 20. uz 21. jūniju, ir viena no retajām iespējām, kad tik liela masa cilvēku var pulcēties pie Stounhendžas akmeņiem un tos apskatīt visā krāšņumā. Pagājušajā vasarā arī es beidzot atķeksēju Stounhendžu savā sarakstā.

Sagatavošanās darbus uzsākam jau nedēļu iepriekš. Veikala iepirkumu grozā iemetam siltu deķi, termosu karstai zupai un plēvi, ko paklāt zem deķa, atceroties teicienu «Līst kā pa Jāņiem»! Protams, grozā nokļūst arī Jāņu alkohols. Katram gan ļauts ienest tikai divus litrus alus vai 750 ml vīna plastmasas pudelēs. Pašā Stounhendžā alkoholu nepārdod, bet pieejami burgeri, ķīniešu ēdieni un karstie dzērieni.

Beidzot pienāk arī ilgi gaidītā diena. Iekāpjam vilcienā no Bātas uz Solsberi. No turienes uz Stounhendžu ceļu turpinām ar spāņu tūristiem pilnā autobusā. Ar mašīnu šajā dienā nav prātīgi braukt, jo uz ceļiem gaidāmi gari sastrēgumi, un būtu gandrīz neiespējami atrast brīvu vietu pārpildītajā stāvvietā. Tālāk 2,5 km turpinām kājām, kas neliekas ilgi, jo gājējus vieno tā pati patīkamā satrauktā sajūta, kāda parasti pārņem festivālos. Tūlīt, tūlīt jau būsim galā...

Debesis jau satumsušas, kad nonākam līdz ieejai. Mūs sveic bars policistu un suņu koši zaļās vestēs. Apmeklētāju somas tiek pārbaudītas, papildu alkohols vai narkotikas konfiscētas. Vai nu policisti, vai suņi laikam jutās mazliet slinki, jo, lai nu kā, bet narkotiku šajā festivālā netrūkst. Visur smaržo pēc zālītes, un pāris reižu nakts laikā vērojam, kā ātrā palīdzība savāc cilvēkus, kam šī ballīte beigusies.

Meklējot apmešanās vietu, laužamies cauri cilvēku baram. Skatam paveras Stounhendžas akmeņu aplis. Tie gan izskatās daudz mazāki un ne tik iespaidīgi kā grāmatās. Protams, drīz vien sāk līt un paliek ļoti auksti, bet līdzpaņemtais vīns palīdz sasildīties. No akmeņu puses visas nakts garumā dzirdam bungu skaņas, kas drīz vien pievilina arī mūs. Gandrīz nemanot pēkšņi dejoju uz viena no zemākajiem akmeņiem.

Krietni pirms saullēkta, kam jānotiek plkst. 4.45, spiežamies cauri cilvēku baram, lai nokļūtu tuvāk Stounhendžas centram. Lai gan nāk miegs, pārņem gandrīz maģiska gaidīšanas sajūta. Apļa centrā drukna sieviete ar drediem paštaisītā mikrofonā uzstājīgi citē kādu dzejnieku un viņa teikto. Fonā pāris drošsiržu mēģina uzrāpties augstākajos akmeņos, pirms tos novelk policisti. Ilgi gaidītais saullēkta brīdis paiet garām kā nebijis – diemžēl debesis apmākušās un saulīti neredzēt.

Noguruši mērojam ceļu mājup. Ieraugām folkloristu kopu, kas krāsainos lupatiņu tērpos demonstrē tradicionālas pagānu dejas. Lai gan festivāla atmosfēras bija pārpārēm, pietrūka druīdu un tradicionālu rituālu demonstrējumu. Stounhendža vairāk atgādināja pusaudžu ballīti nekā pagānu rituālu, un festivāla remdenā kulminācija man lika vilties. Bet, kas zina, varbūt nākamgad...



Publicēts 2012. gada 18.aprīļa izdevumā/Published 18th Apr 2012.


Lasot vai klausoties aculiecinieku stāstus par Aušvicu, grūti iztēloties tur aprakstītās cilvēku mokas. Tie vairāk izklausās pēc apokaliptiskas zinātniskās fantastikas, nevis vēstures. Un tomēr elle virs zemes tiešām pastāvējusi – Osvencimas ciemā, kuru Hitlera armija iznīcināja, lai uzceltu koncentrācijas nometni. 

Mācoties vai lasot par Aušvicu, tomēr ir zināma emocionāla distance. Bet kā ir tad, ja pašu Aušvicu redz savām acīm? Vai tad vieglāk izprast upuru ikdienu, SS sargu nežēlību un Hitlera režīma izcili efektīvo propagandu pret ebrejiem?

Aušvica I celta 1940. gadā, un tās sākotnējā funkcija bija karagūstekņu un režīma pretinieku cietums. (Lai gan tas ir stiepts jēdziens – cilvēki tika arestēti par radio klausīšanos vai par palīdzēšanu ebrejiem.) Visbrutālākie slepkavas un izvarotāji tika paaugstināti par kapo – cietumnieku uzraugiem, kam tika tas gods pārlūkot, lai Aušvicas ieslodzītajiem nepaliktu ne kripatiņas goda. Tas labi redzams reģistrēto cietumnieku fotogrāfijās, kas izvietotas gar sienu vienā no baraku koridoriem. Starp retajiem izdzīvojušiem bija arī kāds mākslinieks, kurš redzēto iemūžinājis gleznās, kas izvietotas vairākās nometnes vietās. Tās ir neatsverams informācijas avots. Protams, fotogrāfiju ar visnežēlīgākajiem soda veidiem nav, bet uz moku kambaru sienām joprojām redzami izmisīgi nagu skrāpējumi.

Tomēr, manuprāt, visspilgtākā ekspozīcija ir gara istaba ar vairāk nekā 40 000 kurpju pāru, kurai cauri ejam vienā rindā klusējot. Acis atduras pret atsevišķiem pāriem – delikātām sieviešu kurpītēm ar papēdi, melnām vīriešu ādas kurpēm un mazām, kruzuļainām bērnu čībiņām. Vieglāk ir no tām novērsties un atkal mēģināt aptvert lielo apjomu, jo tajā nogrimst individualitāte, cilvēciskums; atkal var uzsliet emocionālu distanci.

Aušvicā I neskarta joprojām apskatāma pirmā gāzes kamera. Tomēr tā nav salīdzināma ar rūpnieciskajām nāves mašīnām Aušvicā – Birkenavā, kur dodamies pēc pārtraukuma. Minam tos pašus soļus, ko pirms 70 gadiem vairāk nekā miljons cilvēku, nezinādami, ka dodas uz gāzes kamerām. Līdz pat pēdējam brīdim upuriem tika stāstīts, ka viņi dodas uz dušu, reizēm pa ceļam pat saņemot ziepes un dvieļus. Pašas kameras, no kurām palikušas vienīgi drupas, arī izskatījušās kā dušas telpas. Gāzes metode bija efektīva – tikai 15–20 minūšu, līdz darbs bija galā.

Tomēr pat esot ļaunuma galapunktā, prāts atsakās aptvert tik lielu cilvēces nežēlību. Bet tā patiešām rīkojās. Ik pa laikam uzplaiksnī debates par to, vai Aušvica, par spīti tās traģiskajai vēsturei, kļuvusi par banālu tūrisma apskates objektu. Lai gan redzējām dažus cilvēkus pozējam savām kamerām uz baraku fona, tomēr vairums izturējās ar attiecīgu cieņu. Nevienam nepatīk atzīt savas kļūdas, tomēr, aizmirstot pagātni un nezinot, tieši cik briesmīgi ir tās noziegumi, cilvēce riskē ar pagātnes atkārtošanos. Tādēļ domāju, ka Aušvica un tās noziegumi ir jāredz katram savām acīm.


Publicēts 2012. gada 21.marta izdevumā/Published 21st March 2012.


     Foto/Photo: Alex Hyde

Somersetas grāfistē atrodas nelielā Glastonberija, kuras apkaimē vasarās noris pasaulslavenais mūzikas festivāls. Tomēr aiz rokmūzikas slavas aizklāti palikuši īstie Glastonberijas dārgumi.

Romiešu celta III gs. p. m. ē., Glastonberija apvīta dažādām teikām un nostāstiem. Daži vēsturnieki uzskata, ka pats Jēzus apmeklējis Glastonberiju. Kopā ar savu sekotāju Jāzepu no Arimatejas viņi uzcēluši nelielu kapelu, virs kuras šobrīd atrodas Glastonberijas abatijas drupas. Citi tic, ka Glastonberija atrodas uz mītiskās Avalonas salas, kas bieži pieminēta leģendās par karali Arturu.

Pār Glastonberiju un Somersetas lēzenajām pļavām noraugās arī Tora kalns, kas bijis svēts gan senajām pagānu tautām, gan ķeltu druīdiem, gan kristiešiem. Tā pakājē iekārtots parks un dārzi, kā arī Kausa aka – avots, no kura var padzerties rūsgano, ar dzelzi bagāto ūdeni. Interesanti, ka tā temperatūra vienmēr ir +11 °C. Dažas leģendas vēsta, ka tieši šeit apglabāts grāls. Ar vai bez grāla parks ir skaisti iekārtots un pilns noslēpumainu vietiņu, kur pārīši var nozust netraucēti baudīt divvientulību.

Glastonberijas nedaudzās ieliņas ņirb no dažādiem neparastiem veikaliem. Blakus viens otram var atrasties gan veikals, kur smaržo pēc budistiem raksturīgiem smaržkociņiem, gan veikals, kurā piedāvā iespaidīgus sudraba kausus, grāmatas par raganām un citas komerciālā pagānisma preces. Kādā veikalā ieraugu bukletu, kas vēsta, ka netālu apskatāms Raganu maģijas muzejs. Katrs no šiem veikaliem ir kā mikropasaulīte, un veikalu darbinieki ir tikpat neparasti kā to preces. Arī uz ielām pārsvarā redzam sievietes garos svārkos un lakatos, rokās nesot pudeles ar avota ūdeni. Paskatos uz savām ikdienišķajām drēbēm un jūtos, kā iekāpusi citā pasaulē.

Pētot Glastonberijas sīkās ieliņas, meklējam Dievietes templi. Tā misija ir atjaunot seno Dievietes reliģiju, kas bijusi izplatīta visā pasaulē vismaz līdz V gs. p. m. ē. Pārsteigti atklājam, ka tas atrodas kādas nelielas mājas otrajā stāvā. Templis ir nekas cits kā liela istaba gaiši violetos toņos ar visai vienkāršu altāri, uz kura novietota Dievietes glezna, ziedi un aizdegtas smaržīgas sveces. Lai gan telpa nebija īpaša, sajūta, kas pārņem, ir svētsvinīga un nomierinoša, kā esot baznīcas dievkalpojumā iespaidīgā katedrālē.

Tempļa pagalmā, pie kādas citas mājas durvīm, novietota Budas statuja zelta krāsā. Netālu no tempļa atrodas Glastonberijas abatijas drupas, kā arī New Age, budisma un hinduisma centri.
Lai gan Glastonberija ir maza pilsēta ar nieka 10 000 iedzīvotājiem, šeit blakus var mierīgi eksistēt vairākas reliģijas, un to svētvietas bieži vien ir tās pašas. Tas man lika aizdomāties, ka galu galā visas reliģijas meklē līdzīgus kopsaucējus. Tā vietā, lai savā starpā nebeidzami strīdētos, tām vajadzētu sadzīvot, kā tas notiek Glastonberijā.



Publicēts 2011. gada 29.decembra izdevumā/Published 29th Dec 2011.



Ir piķa melns, bet pārsteidzoši silts vakars. Briseles centrā mierīgi plūst satiksme, kad kopā ar diviem draugiem dodamies uz vienu no Briseles naktsdzīves pērlēm – bāru Delirium. Bārs piedāvā aptuveni 2000 alus šķirņu no visas pasaules (kā vēlāk noskaidroju, Latvijas alus gan tur nav), un tā brālis pāri ielai – Floris savā klāstā ietver aptuveni 250 absinta veidu.

 Lai sasniegtu galamērķi, jāšķērso zivju kvartāliņš, kas burtiski pulsē ar pozitīvu enerģiju. Lai vakaros pievilinātu apmeklētājus, restorānu saimnieki paši stāv šaurajā ieliņā, kur cits citam blakus salikti galdiņi. Ar saukļiem: «Vai esat izsalkusi, mademoiselle? Nē? Un kā ar masāžu?» viņi smiedamies lūdz mūs vakariņās. Lai iekārdinātu garāmgājēju garšas kārpiņas, gandrīz pie katra restorāna ir izlikti svaigi jūras produkti – garneles, austeres, omāri, krabji... Ēstuves atrodas cieši viena pie otras, un ēst var gan uz ielas, gan telpās. Šī gan nav tā vieta, kur ieturēt mierīgas un klusas vakariņas sveču gaismā. Drīzāk var sagaidīt mielastu, kas piepildīts ar vietējo, pulsējošo enerģiju un sarunām, kas risinās ar komunikablajiem viesmīļiem. Porcija maksā vidēji 20 eiro, kas nav tas lētākais prieks. Atrunājamies ar žestiem – braukājot pa vēderu, rādām, ka neesam izsalkušas, un dodamies tālāk.

 Turpat aiz stūra jau mūs sagaida Delirium bārs. Slavens visā pasaulē un pat iekļauts Ginesa rekordu grāmatā, jo tajā nopērkamas ļoti daudzas alus šķirnes. Bārs slejas trīs stāvos, un katrā piedāvā cita veida alu. Pirmajā stāvā mēdz uzstāties vietējās mūziķu grupas. Katrs stāvs ir savdabīgi izdekorēts. Pirmā stāva griesti noklāti ar alus ražotņu paplātēm, un sienas pa ceļam uz otro stāvu noklātas ar paša Delirium alus šķirnes pudelēm; trešajā stāvā novietoti antīki rati. Katrā stāvā spēlē citādu mūziku, un atbilstoši noskaņojumam bāra atmosfēra var būt gan atslābinoša, gan uzmundrinoša.

 Alu pirms pirkšanas var nogaršot, lai nesanāk nepatīkams pārsteigums. No daudzajām alus šķirnēm es izvēlos glāzi ķiršu alus un glāzi kaktusu alus. Pagaršoju draugu izvēlētos, un daži no tiem stipri atgādina sidru. Tā kā bārs ātri mēdz piepildīties, paņemam pustukšās glāzes un dodamies uz Floris pāri ielai, kas pieder tai pašai kompānijai. Pa ceļam ieturam pīppauzi šaurajā ieliņā starp abiem bāriem, kur apkārt mums skan dažnedažādas valodas no Briseles multikulturālās sabiedrības.

 Absinta bārā piedāvātās šķirnes ierakstītas divos biezos katalogos, ko var apskatīt katrs apmeklētājs. Šķirstot katalogus, uzzinu, ka absintu ražo ne tikai Austrumeiropā, bet visā pasaulē. Šeit nopērkams absints visās varavīksnes krāsās, un grādu skaits variē aptuveni no 25 līdz 80. Arī cenas ir dažādas – vidēji pieci eiro par šotu, bet atrodami dzērieni, kas maksā pat 70 eiro. Tas īpašiem gadījumiem. Kā interesants eksponāts katalogā atrodams arī melnā mūziķa Merilina Mensona absints Mansynth ar stiprumu 66,6°.



Publicēts 2011. gada 11.novembra izdevumā/ Published 11th Nov 2011.




Piecus gadus dzīvojot Anglijā, papildus mācībām esmu strādājusi gan par pārdevēju, gan apkopēju. Pašreiz - par viesmīli viesnīcā. Nezinu, kas ir stagnācija, jo divu gadu laikā, kopš sāku mācības Bath Spa universitātē Rakstniecības un Angļu literatūras fakultātē, man nācies pārvākties septiņas reizes.

 Pirmais gads ir šoks. Lielākā daļa studentu ir 18 gadu veci un pirmo reizi dzīvo patstāvīgi. Vairākums saņem finansiālu palīdzību no valsts, kas jāsāk atmaksāt, kad gada alga pēc mācībām sasniedz noteiktu līmeni. Nauda bankas kontos ieplūst trīs reizes gadā, no kā jāatvēl īrei un jāiztiek pašam. Bet, saņemot lielu summu pirmo reizi mūžā, atbildība aizmirstas un vairākums naudas aiziet lupatās un burziņos. Pēc kārtējās ballītes seko pilnīgs izmisums, jo vairs nepietiek ēdienam. Tādās reizēs lieti noder supermārketi un to lētās līnijas. Nedēļā, ļoti taupot, var iztikt ar 10 mārciņām. Daudzi studenti papildus mācībām strādā, un viņiem nav jāmaksā nodokļi, kas krietni visu atvieglo.

 Pēc universitātes beigšanas mans parāds Anglijai būs apmēram 20 000 mārciņu, no kura lielāko daļu pat neesmu redzējusi. Ja mācības sāktu nākamgad, tas būtu jau 40 000. Tā ir milzīga summa, ņemot vērā, ka pagājušajā gadā bezdarbs Anglijas universitāšu absolventu vidū sasniedza pat 20%. Nav zināms, vai pārējie 80% ir atraduši darbu savā specialitātē vai joprojām turpina strādāt veikalos un bāros.

 Universitātes cenšas pielāgoties nelabvēlīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem, un vairākums studiju programmu iekļauj darba pieredzes aspektu. Tomēr ar to nepietiek. Daļa studentu dzīvo naivā cerībā, ka pabeigs universitāti ar vidēju atzīmi un kaut kā atradīs darbu. Darbs jāmeklē pašam, jāpiedalās konkursos un projektos. Jāiemācās arī samierināties ar simtiem neveiksmju, pirms kaut kas izdodas.

 Otrajā un trešajā gadā pakāpeniski samazinās lekciju skaits, lai studenti mācītos arvien patstāvīgāk. Pašlaik mācos trešajā kursā un uz universitāti ceļš jāmēro tikai divas reizes nedēļā. Un tas, vai cilvēks pārējās dienas veltījis mācībām vai slinkumam un izklaidēm, parādās viņa gala atzīmē.

 Tomēr visvairāk laika paiet, kārtojot attiecības ar mājas biedriem. Jāpierod pie viņu rakstura, jāmeklē kompromisi un ar daudz ko jāsamierinās. Man visgrūtākais bija otrais gads, jo no 60 studentiem bija jāizvēlas tikai daži, ar ko kopā dzīvot mājā, un jāatrod arī pati māja. Jāsāk maksāt rēķini, savā starpā jāizstrīdas par to, kura kārta šonedēļ tīrīt māju. Pirmajā gadā kopmītņu ļaužu pūlī bija iespēja nemanāmi nozust savā istabā, turpretim otrajā gadā mājās bieži vari justies kā cietumā. Intrigas ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, un neizbēgami tiec tajās ievilkts.

 Man studentu dzīve ir bijusi neatsverama dzīves skola. Neiztikt bez vilšanās cilvēkos, bez pazaudēšanās pūlī un bez ilgām pēc mājām. Lai gan Anglijas kultūra, šķiet, kļuvusi par daļu no manis, Latviju aizstāt tā nekad nespēs un tajā atgriezties vienmēr ir prieks.









Publicēts 2011. gada 29.jūlija izdevumā/Published 29th July 2011.



Vēstules tapšanas brīdī atrodos Roberta Makloulina treilerā Anglijas rietumos, Somersetā. Robertam pieder divus hektārus liels lauks aptuveni 6,5 km attālumā no viņa XVII gadsimtā celtās mājas, kuras pagalmā atrodas arī mūsu pagaidu dzīvesvieta. 

Kopā ar mammu pie Roberta ciemojamies pusotru nedēļu, apdarot dažādus lauku darbus - ravējam, stādām un vācam mēslojumu. Vienu dienu pavadām arī Roberta kaimiņa kompānijā, palīdzot savest sienu viņa septiņiem zirgiem. Robertam pašam pieder seši poniji, trīs Jaunzēlandes cūkas, kā arī neliels aitu pulks, kas pašas met vilnu. Piemājas dārziņā mitinās vistu pulks, un mājās dzīvo divi spanieli un viens čivava, kā arī četri kaķi.

Ar lauksaimniecību viņš, sieva un četri bērni nodarbojas brīvajā laikā, bet ikdienā abi strādā slimnīcā. Pēc trim gadiem Roberts plāno aiziet pensijā un pievērsties lauksaimniecības produktu ražošanai savām vajadzībām, kā arī eksotisku mājdzīvnieku audzēšanai.

Par Roberta fermu pirms diviem mēnešiem uzzinājām programmas WWOOF (World Wide Opportunities on Organic Farms) mājaslapā www.wwoof.org, kas ir visai līdzīga Latvijas akcijai Brīvdienas lauku saimniecībā. Viņš šajā programmā piedalās pirmo gadu, bet tās pirmsākumi rodami 1971. gadā Lielbritānijā. Pašreiz programmā reģistrēti aptuveni 6000 saimnieku no simt dažādām valstīm. Arī palīdzēt gribētāju ir daudz - Lielbritānijā vien brīvprātīgo skaits vairāk nekā desmit reižu pārsniedz 480 reģistrēto saimniecību skaitu. Pieteikties var visu gadu, kaut gan jārēķinās, protams, ka ziemas mēnešos lauku darbi apsīkst. Nav arī nekādu vecuma ierobežojumu, un programmu izmanto gan ģimenes, gan jaunieši, kā arī pensionāri.

Programma darbojas šādi - WWOOF mājaslapā atrodams saraksts ar fermām, kas piedāvā vēdertiesu un naktsmītni apmaiņā pret darbu (gan ne vairāk kā 30 h nedēļā). Kādā no vakariem pie Roberta ģimenes sagatavotā galda viņš mums pastāsta, ka cilvēki izvēlas piedalīties visdažādāko iemeslu dēļ. Vienlaikus ar mums atsevišķā istabā dzīvo arī 19 gadu veca studente Klemonsa no Francijas, kas cer uzlabot angļu valodas zināšanas. Es šajā braucienā devos, lai iepazītos ar jauniem cilvēkiem un viņu uzskatiem, bet mamma - lai iepazītu Anglijas lauku dzīvi un veidus, kā šeit piekopj zaļo lauksaimniecību. Bet ir arī gadījumi, ka cilvēki, kas palikuši bez darba vai nonākuši grūtā situācijā, piesakās strādāt fermā, piemēram, uz mēnesi, un brīvajā laikā sameklē darbu un pat dzīvesvietu.

WWOOF programma ir labs veids pieredzes apmaiņai. Reģistrējoties mājaslapā, tiek dota pieeja visu aktīvo fermu un saimniecību sarakstam. Tālāk var meklēt sev tīkamo saimniecību pēc dažādiem kritērijiem. Piemēram, pēc vietas un vēlamā uzturēšanās laika, kā arī pēc saimniecības nozares. Tās ir visdažādākās. Ir gan sīksaimniecības, kas audzē dārzeņus un austersēnes, gan saimniecības, kas nodarbojas ar lopkopību, biškopību un mežsaimniecību. Visām saimniecībām gan kopīgs viens faktors - zemes apstrādes metodēm jābūt zaļām jeb neizmantojot ķīmiskos līdzekļus.

Viens no galvenajiem noteikumiem, ko uzsver WWOOF, ir abpusēja cieņa starp saimnieku un brīvprātīgo. Tās nav darba devēja un darbinieka, bet gan saimnieka un ciemiņa attiecības.

Bet šodien mantas jau ir sapakotas un mēs atvadāmies no Roberta un viņa viesmīlīgās ģimenes, vēl uzmetot apmierinātu skatu uz mūsu rokām izravēto dārzu. Prieks par padarīto darbu un par namatēva atzinību, kā arī par aktīvi pavadītajām brīvdienām. Pavisam drīz mūsu vietā nāks jau nākamie darboņi - velotūristi no Spānijas. Viņi šovasar plāno apceļot Lielbritāniju, izmantojot WWOOF fermas kā pieturvietas.









Publicēts 2011. gada 4.jūlija izdevumā/Published 4th July 2011.




Pusstundas brauciena attālumā no Londonas, blakus viena otrai atrodas divas pilsētas - industriālā Slāva un vēsturiski skaistā Vindzora.

Ir grūti iedomāties divus lielākus pretstatus. Slāvas populācija ir četras reizes lielāka nekā Vindzorā, bet vidējā divistabu mājokļa cena ir divreiz zemāka. Arī noziegumu līmenis krasi atšķiras - Slāvā zādzības, bandu apšaudes un pat slepkavības nav nekas jauns. Vindzorā katrs noziegums ir neordinārs. Pametot Slāvas robežu un ieejot Vindzoras teritorijā, acumirklī mainās viss - daba, cilvēki un apkārtne kļūst daudz sakoptāka.

Vindzoras skaistums ik gadu pievilina tūkstošiem tūristu, bet Slāva ir pilsēta, uz kuru cilvēki no visas pasaules brauc piepildīt savus sapņus. Pastaigājoties pa Slāvas Haistrītu (galveno ielu), poļu, urdu un afrikāņu valodu var dzirdēt biežāk nekā angļu. Lai gan turpat blakus ir miljonu pilsēta Londona, Slāvā ir salīdzinoši zemāks bezdarba līmenis un arī zemākas īres maksas. Vairums darba iespēju gan ir fabrikās, piemēram, Marsa šokolādes batoniņu vai Lego spēļu klucīšu ražotnē, bet ne vienmēr iebraucēju sapņi ir grandiozi. Bieži tie ir nopelnīt pietiekami, lai palīdzētu tuviniekiem dzimtenē, izskolot bērnus vai īrēt pašiem savu dzīvokli.

Parasti iebraucēji no Austumeiropas, ieskaitot mani, plāno kādudien atgriezties dzimtenē, bet imigranti no Austrumu valstīm Slāvā visbiežāk paliek uz dzīvi, atvedot līdzi savu valodu un kultūru. Viņu dzimtenē dzīves līmenis ir nesalīdzināmi zemāks nekā Austrumeiropas valstīs. Tāpēc nav brīnums, ka viņi paliek strādāt Slāvas fabrikās gadiem. Daži sāk savu mazo biznesu - kebabu, austrumu saldumu un kariju smarža uz ielām ir pierasta. Slāva zeļ no maziem veikaliņiem.

Protams, arī Slāvā ir cilvēki, kas atbrauc bez īpaša mērķa un dzīvo, lai izklaidētos un aizmirstu ilgas pēc mājām. Pati Slāvā nodzīvoju trīs gadus, tur pabeidzu 9. klasi. Divus no tiem kopā ar mammu dzīvojām komunālajā mājā, dalīdamas to ar sešiem svešiniekiem, kas nemitīgi mainījās, no Austrumeiropas. Šādas komunālās mājas Slāvā ir ik uz soļa. Vairumam no mūsu mājas biedriem, ieskaitot saimnieku, alkohols ir neatņemama ikdienas daļa. Viņi cēlās ar rītausmu, lai dotos uz darbu celtniecībā vai fabrikā, saņemtu algu, lai lielāko daļu tās nodzertu. Retais iemācījās runāt angliski vai sakrāja pietiekami, lai uzlabotu savu dzīves līmeni, bet viņus tas īpaši neuztrauca.

Gadās reizes, kad šīs divas atšķirīgās pasaules sanāk kopā. Piemēram, 2006. gadā Anglijas karaliene Elizabete II ar savu vīru Filipu svinīgā ceremonijā atvēra jaunuzcelto Austrumberkšīras koledžas ēku Vindzorā, kur tolaik mācījos. Ceremonija ilga mazāk nekā stundu, un tās laikā abi monarhi pārmija pāris vārdu ar skolēniem. Arī es brīvi aprunājos ar Filipu, jo domāju, ka viņš ir delegāts, nevis kroņprincis. Uz pāris mirkļiem mūsu ceļi bija krustojušies, un tad mēs atgriezāmies savā ikdienā. Es - komunālajā mājā Slāvā, viņš - greznajā Vindzoras pilī.








No comments:

Post a Comment